Biežāk uzdotie jautājumi (BUJ)

Ikvienam, kurš sastopas ar C hepatītu rodas jautājumi uz kuriem visprecīzāk spēj atbildēt speciālists, tomēr biežāk uzdotos jautājumus esam apkopojuši zemāk

Uzmanību!

Informācija sadaļā ir vietām novecojusi!
Meklējam palīgus ar medicīnas zināšanām, kas ir gatavi informāciju papildināt.

Kas ir hepatīts?

Ar terminu „hepatīts” apzīmē aknu iekaisumu.
Iekaisuma dēļ aknas palielinās, kļūst sāpīgas, pasliktinās to darbība.
Stipra aknu iekaisuma gadījumā parādās dzelte jeb ikteruss. Dzelti rada žults pigments bilirubīns, kas ādu un gļotādas iekrāso gaiši dzeltenā – oranžā krāsā. Urīns kļūst tumši brūns, kā alus, bet izkārnījumi gaiši (aholiski).

Kas var izraisīt hepatītu?

Hepatītu var izraisīt šādas piecas svarīgāko cēloņu grupas:

  1. Vīrusi, kā hepatīta  A, hepatīta  B, hepatīta  C, hepatīta  D, hepatīta  E, hepatīta  G, hepatīta  TT vīrusi, kas izraisa atbilstošos vīrushepatītus. Herpes, infekciozās mononukleozes, entero, adeno, dzeltenā drudža u.c. vīrusi retāk izraisa tā saucamos reaktīvos hepatītus, kas norit vieglāk un nedod nopietnas un ilgstošas seku parādības.
  2. Pārmērīga un ilgstoša alkohola lietošana, kas rada alkohola aknu slimību,
  3. Aknu indes (hepatotoksiskas vielas), kā tetrahlorogleklis, polivinilhlorīds, indīgās sēnes mušmires toksīns un citas,
  4. Hepatotoksiski medikamenti, kā paracetamols (tailenols) lielā devā, rifampicīns un citi,
  5. Autoimūnas slimības, kā sarkanā vilkēde, hroniskais autoimūnais  hepatīts u.c.

Visbīstamākie inficētās personas veselībai un dzīvībai ir vīrushepatīts C un mazāk vīrushepatīts B.

Ar vīrushepatītiem, ārkārtīgi plašās izplatības un postīgo seku dēļ, var salīdzināt tikai pārmērīgas un ilgstošas alkohola lietošanas postu. Pārmērīga un ilgstoša alkohola lietošana izraisa aknu (alkohola aknu slimība) un daudzu citu orgānu ļoti nopietnus, dzīvībai bīstamus bojājumus.

Kas ir vīrushepatīti?

Vīrushepatīti ir ļoti plaši visās Pasaules valstīs izplatītu bīstamu infekcijas slimību grupa.
Līdz 2004. gadam ir atklāti septiņi (7) vīrushepatītu izsaucēji, kas izraisa septiņus dažādus vīrushepatītus, ko apzīmē ar lielajiem latīņu alfabēta burtiem no A līdz E, G un TT:

  • Vīrushepatīts A; (VHA),
  • Vīrushepatīts B; (VHB),
  • Vīrushepatīts C; (VHC),
  • Vīrushepatīts D; (VHD),
  • Vīrushepatīts E; (VHE),
  • Vīrushepatīts G; (VHG),
  • Vīrushepatīts TT; (VHTT).
Kādi vīrushepatīti ir bīstamākie?

Visbīstamākais inficētās personas veselībai un dzīvībai ir vīrushepatīts C. Vīrushepatīts C ļoti bieži un hronizējas un attīstās hronisks vīrushepatīts C (80%). Hronisks vīrushepatīts C vidēji pēc 20 gadiem pārveidojas par aknu cirozi (~20%) un aknu vēzi (ap 3%/ gadā).

Vīrushepatīts B hronizējas retāk (10%).

Ar kādiem vīrushepatītiem slimo Latvijas un Pasaules iedzīvotāji?

Latvijas iedzīvotāji, tāpat kā citu Eiropas valstu iedzīvotāji slimo ar vīrushepatītu C, vīrushepatītu B un vīrushepatītu A. Citi vīrushepatīti Latvijas iedzīvotājiem pagaidām nav konstatēti.
Latvijā ar hepatīta C vīrusu (HCV) inficēto personu aptuvenais skaits ir 80 000 – 100 000 (3,2 % inficēto; 2,4 mlj iedzīvotāju) – B. Rozentāle; 1995. gads.
Pasaulē ar HCV ir inficēti ap 170 – 250 miljoni cilvēku, tai skaitā 4,5 mlj ASV, 5 mlj Rietumeiropā (1-2%). Austrumeiropā HCV infekcijas gadījumu skaits ir lielāks kā Rietumeiropā.
Pasaulē ar hepatīta B vīrusu (HBV) ir inficēti ap 360 miljoni cilvēku.

Vīrushepatīts A jeb infekciozais hepatīts ir tipiska fekāli – orāla (zarnu) infekcija ar kuru vairākums iedzīvotāju galvenokārt inficējas jau bērnu vecumā. Vīrushepatīts A norit akūti un parasti vairāk kā 99% gadījumu beidzas ar pilnīgu izveseļošanos, bez seku parādībām.

Vīrushepatīta A slimnieku skaits Latvijā 80. gadā bija ļoti liels- 12 500(!!!), bet 2002. gadā tikai 36.

Latvijas iedzīvotāju saslimstība ar vīrushepatītu A kopš 2000. gada tuvojas civilizēto Ziemeļvalstu, ASV un Eiropas Savienības dalībvalstu līmenim. Tas izdevās pateicoties Eiropas Savienības un Ziemeļvalstu nesavtīgajai palīdzībai Latvijai, kas palīdzēja nodrošināt Latvijas iedzīvotājus ar tīru dzeramo ūdeni.

Kas izraisa vīrushepatītu C?

Vīrushepatītu C izraisa hepatīta C vīruss (HCV). HCV ir sfērisks 40-50 nm, apvalku saturošs RNS vīruss, tas pieder pie flavivīrusu dzimtas hepacivīrusu ģints.

Kas, kur, kad un kā atklāja hepatīta C vīrusu (HCV)?

Hepatīta C vīrusu atklāja CDC (Atlanta) un Chiron firmas (Kalifornija, ASV) zinātnieki 1987 – 1989. gadā. Choo Q-L, Kuo G, Weiner A. J, Bradley D, et al. 1989. gadā izolēja hepatīta C vīrusa RNS.
Viņi pārrakstīja HCV RNS informāciju ar atgriezenisko transskriptāzi komplementārā DNS kopijā (cDNS) jeb klonā. Viņi pirmo reizi veica t.s. „aklo klonēšanu; angļu – blind cloning.
Pēc tam zinātnieki ar polimerāzes ķēdes reakciju (PĶR) pavairoja HCV RNS kopiju skaitu, lai būtu iespējama detalizēta HCV izpēte.
HCV izmērus un formu noteica vēlāk ar filtrācijas metodi.
HCV tikai pēc vairākiem gadiem vizualizēja ar elektronmikroskopu.

Kādas ir hepatīta C vīrusa (HCV) īpašības?

HCV apvalku šķīdina un inaktivē deterģenti un organiskie šķīdinātāji.
HCV genomu veido lineāra viendiega pozitīva RNS spirāle, kurā ir ~ 9 600 nukleotīdi.
Pie HCV strukturālajiem proteīniem pieder serdeņa (core) proteīns (p21), kas veido vīrusa nukleokapsīdu (to kodē serdeņa gēns C) un apvalka glikoproteīni gp31 un gp70.
HCV apvalka glikoproteīnus gp31 un gp 70 attiecīgi kodē apvalka (envelope) gēni E1 un E2.
Uzskata ka interferona (IFN) pielikšanas punkts ir E2.
HCV rezistences cēlonis pret IFN vēl nav noskaidrots.
HCV receptors ar kuru tas piesaistās pie mērķšūnas droši nav identificēts, bet par tā kandidātiem pašreiz ar lielāko varbūtību uzskata CD81 un zema blīvuma lipoproteīna receptoru.

Kur veikt laboratoriskos izmeklēju

Rajonu centrālo slimnīcu un/vai poliklīniku laboratorijās. Rīgā to veic laboratorija uz kuru izmeklējamo materiālu nosūta ģimenes ārsts: LIC laboratorijas, E. Gulbja laboratorijas, Diagnostikas centra laboratorijas, poliklīniku laboratorijas.

Kādēļ jāveic aknu punkcijas biopsija (APB)? Vai APB nav bīstama?

Aknu funkcionālās raudzes nepietiekami droši atspoguļo patieso aknu bojājuma pakāpi. Aknu punkcijas biopsija (APB) un aknu audu mikroskopiskā izmeklēšana ir ļoti vērtīga izmeklēšanas metode, kas ļauj precīzi novērtēt aknu bojājumu (fibrozes pakāpi un iekaisuma aktivitāti). Aknu bojājuma pakāpes zināšana dod iespēju hepatologam izvēlēties katram pacientam vispiemērotāko ārstēšanas taktiku; kad terapija ir jāuzsāk un cik tā ir neatliekama.

Daudzi pieredzes bagāti klīnicisti pirms ārstēšanas rekomendāciju došanas rūpīgi izvērtē terapijas un APB risku, ieguvumus un izmaksas.
Parasti iesaka veikt APB pacientiem, kas ir inficējušies ar HCV 1.-o genotipu.
Ņemot vērā, ka pacientiem ar 2.-o vai 3.-o HCV genotipu ir daudz labāka atbildreakcija, daudzas autoritātes iesaka ārstēt tos bez APB veikšanas.
Ar HCV inficētajiem pacientiem, kam fibrozes nav vai arī tā ir neliela (pēc Metavira < 2 vai Ishaka < 3), lai novērtētu procesa dinamiku ik pēc 4 – 5 gadiem vajadzētu atkal izdarīt APB.
Parasti pacientiem ar paaugstinātu AlAT aktivitāti aknu fibroze ir izteiktāka nekā pacientiem ar normālu AlAT aktivitāti.
Arī no 14% līdz 24% pacientu ar ilgstoši normālu AlAT aktivitāti izmeklējot aknu bioptātu histoloģiski atrod izmaiņas, kas pārsniedz portālo lauku fibrozi.
Pacientiem ar ilgstoši normālu AlAT aktivitāti, kam izmeklējot aknu bioptātu histoloģiski atrod tiltveida fibrozi vai cirozi, jānozīmē terapija. Šādos gadījumos APB ar aknu audu histoloģisku izmeklēšanu ir vienīgais veids kā iegūt nepieciešamo informāciju, kas vajadzīga šī lēmuma pieņemšanai.

Aknu punkcijas biopsija (APB), neskatoties uz AlAT lielumu, jāveic tajos gadījumos, kad APB rezultāti var ietekmēt antivirālās terapijas kursa uzsākšanas indikācijas (1.-ais HCV genotips), bet tā nav obligāta visos gadījumos (2.-ais vai 3.-ais genotips).

APB sniedz arī ļoti vērtīgu informāciju par slimības prognozi.
Pacientiem ar klīniski izteiktiem aknu cirozes simptomiem APB var ļoti maz papildināt diagnozi, bet biežāk var dot komplikācijas.
APB nav bīstama. Ļoti retos gadījumos (1/1000) var būt vieglas komplikācijas.

Grūtniecība un C hepatīts

Cik bieži ar hepatītu C no ar HCV inficētas mātes inficējas bērns?
Atbilde. Ļoti reti, ap 2% – 4% gadījumu. HCV pārnese tipiski notiek ar asinīm. HCV infekcijas pārnese seksuālā ceļā arī notiek ļoti reti (1% -3%).
Cik bīstama un kā norit HCV infekcija bērniem?
Atbilde. HCV infekcija bērniem norit daudz vieglāk nekā pieaugušajiem. Bieži bērni no HCV infekcijas izveseļojas spontāni. Arī kombinēto terapiju ar alfa interferonu un ribovirīnu bērni panes labi.

Kā jārīkojas, ja vīram vai sievai diagnosticē HCV infekciju; vai dzimumakta laikā turpmāk ir jālieto prezervatīvs?

HCV infekcijas pārnese seksuālā ceļā arī notiek ļoti reti (1% -3%). Prezervatīvs nav jālieto.

Ar HCV inficētā ģimenes locekļu profilakse no inficēšanās ar HCV?

Nelietot koplietošanas šļirces un adatas, zobu sukas, skūšanās piederumus, u.c. personīgās higiēnas priekšmetus.

Kādus medikamentus lieto hepatīta C ārstēšanai?

Pašreizējais „zelta” standarts ir kombinēta ilgstošas darbības Peginterferona alfa plus Ribavirīna lietošana.
Randomizēti, dubultakli klīniskie pētījumi ar lielām hroniska hepatīta C  pacientu grupām parādīja, ka ārstējot ar Peginterferonu alfa plus Ribavirīnu izdodas sasniegt visaugstāko noturīgo viroloģisko atbildreakciju; NVA (angļu sustained virologic response; SVR) ap 52% pacientu, kas ir inficējušies ar 1.-o HCV genotipu un ap 84% ar 2.-o vai 3.-o.
Peginterferonu iegūst pievienojot polietilenglikolu alfa interferona molekulai, kas palēnina tā metabolismu, nieru klīrensu un ievērojami paildzina tā 1/2 izvades periodu (T1/2).
ES ir licencēti divi pegilētā interferona produkti:

  1. 40KD Peginterferons alfa-2a (PEGASYS), ko ražo medikamentu un diagnostiko līdzekļu firma Hoffmann-La Roche (Nutley, NJ, USA) un
  2. 12KD Peginterferons alfa-2b (PegIntron), ko ražo medikamentu firma Schering-Plough Corporation (Kenilworth, NJ)1. tabula.  Medikamenti, ko lieto hroniska hepatīta C ārstēšanai

Saīsinājumi:
KD = kilodaltoni; μg = mikrogrami; SC = subkutāni; kg = kilogrami; mlj = miljoni; PO = perorāli; mg = miligrami.

Kādas ir medikamentu blaknes?

Peginterferona alfa plus Ribavirīna blakņu veids un biežums visumā neatšķīrās no Interferona alfa plus Ribavirīna radītajām blaknēm. Ap 75% ārstēto pacientu radās kāda no šādām blaknēm:

  1. Interferona alfa lietošana var izraisīt: neitropēniju, trombocitopēniju, depresiju, hipertiroidismu vai hipotiroidismu, paaugstinātu uzbudināmību, koncentrēšanās, atmiņas un redzes traucējumus, nespēku, galvas un muskuļu sāpes, nelabu dūšu un vemšanu, ādas kairinājumu, subfebrīlu temperatūru, svarā krišanos, bezmiegu, dzirdes zudumu, tinnitus, intersticiālu fibrozi un matu izkrišanu. „Gripai līdzīgais” sindroms un depresija radās retāk pacientiem, kas saņēma Peginterferonu alfa 2a plus Ribavirīnu nekā ar Peginterferonu alfa 2b plus Ribavirīnu ārstētajiem.
  2. Ribavirīna lietošana var izraisīt: hemolītisku anēmiju, nespēku, niezi, izsitumus, sinusītu, podagru, augļa attīstības traucējumus (ribavirīna teratogenitāte!). 

Personām, kas saņem Ribavirīnu jāizsargājas no grūtniecības un jālieto kontracepcijas līdzekļi visā Ribavirīna lietošanas laikā un 6 mēnešus pēc tam. Ir ziņojumi par retiem nāves gadījumiem Interferona alfa plus Ribavirīna lietošanas laikā, kuras cēlonis bija miokarda infarkts, insults, sepse un pašnāvība.

Ārstēšanas sākuma nedēļās blaknes ir nopietnākas un tās sastop biežāk. 
Paaugstinātas temperatūras gadījumā var lietot acetaminofēnu, nepārsniedzot 2.0 gramus/ dienā vai NSPL, kā Iboprofēnu.
Depresijas gadījumā nozīmē antidepresantus. 
Anēmijas ārstēšanai lieto epoetīnu, neitropēnijas gadījumā granulocītu kolonijas stimulējošo faktoru (G-KSF). 

Kādus alternatīvos līdzekļus lieto hepatīta C ārstēšanai?

Visās valstīs uzņēmīgi cilvēki piedāvā un reklamē simtiem augu vai sintezētus līdzekļus hepatīta C ārstēšanai. Neviens nav zinātniski ticami pierādījis, ka kāds alternatīvais līdzeklis pēc efektivitātes tuvotos Peginterferona alfa plus Ribavirīna lietošanas rezultātiem.

Pacientu atlase, kam ir indicēta ārstēšanās ar Peginterferonu alfa plus Ribavirīnu.

Pašreizējās rekomendācijas personu ar hronisku hepatītu C ārstēšanu balstās uz randomizētiem, dubultakliem klīniskiem pētījumiem ar lielām hroniska hepatīta C pacientu grupām (2. tabula).

2. tabula. Personu raksturojums, kam ir indicēta hroniska hepatīta C ārstēšana ar Peginterferonu alfa plus Ribavirīnu

  • Ir vismaz 18 gadu
  • Ir paaugstināta AlAT aktivitāte
  • Aknu biopsijas preparātā vērojamas vismaz mēreni izteiktas iekaisīgas un nekrotiskas izmaiņas un fibroze, kas skar ne tikai  portālos laukus (≥ 2 pēc Metavira vai ≥ 3 pēc Ishaka)
  • Aknu slimība ir kompensēta (kopējais seruma bilirubīns < 1,5 g/dL; protrombīns- INR <1,5; albumīns > 3,4 g/dL; trombocītu skaits > 75 000 kubikmilimetrā; nav ascīta un nav aknu encefalopātijas simptomu)
  • Hematoloģiskās un bioķīmiskās analīzes ir apmierinošas (hemoglobīns > 13 g/dL vīriešiem un > 12 g/dL sievietēm; neitrofīlo skaits > 1,5 tūkstošiem/ kubikmilimetrā; kreatinīns < 1,5 mg/dL)
  • Agrāk hronisks hepatīts C ir ārstēts
  • Anamnēzē var būt depresija, bet tā tiek labi ārstēta
  • Grib ārstēties un ir gatavs ievērot visus ārstēšanās noteikumus

Piezīme: Visām personām serumā ir atrasts HCV RNS.

Saīsinājumi: INR = International Normalized Ratio.

3. tabula. Personas, kam hroniska hepatīta C ārstēšana ir jāindividualizē

  • Pastāvīgi normāla AlAT aktivitāte
  • Agrāk hronisks hepatīts C ir ārstēts nesekmīgi vai nu ar parasto alfa interferonu monoterapijā vai kombinācijā ar ribavirīnu vai peginterferonu alfa monoterapijā (nerespondents un recidīvists)
  • Alkoholiķis vai narkomāns, kas vēlas ārstēties gan no atkarības (kā metadona programma) un/vai alkoholisma un hroniska hepatīta C. Aknu biopsijas preparātā vērojamas mēreni izteiktas iekaisīgas un nekrotiskas izmaiņas un fibroze, kas skar tikai  portālos laukus (< 2 pēc Metavira vai < 3 pēc Ishaka)
  • Akūts hepatīts C
  • Koinficēts ar HIV
  • Jaunāks par 18 gadiem
  • Hroniska nieru slimība (saņem vai nesaņem hemodialīzi)
  • Dekompensēta aknu ciroze
  • Aknu transplantāta recipients

Piezīme: Visām personām serumā ir atrasts HCV RNS.

4. tabula. Personas, kam hroniska hepatīta C ārstēšana ar Peginterferonu alfa plus Ribavirīnu ir kontraindicēta

  • Smaga depresija, ko neizdodas labi ārstēt
  • Nieru, sirds vai plaušu transplantāta recipients
  • Autoimūns hepatīts vai citas autoimūnas un citas slimības, kam interferons var izraisīt paasinājumu
  • Neizārstēts hipertiroidisms
  • Grūtniecība vai nevēlēšanās izsargāties no tās un nevēlēšanās lietot kontracepcijas līdzekļus visā Ribavirīna lietošanas laikā un 6 mēnešus pēc tam
  • Nopietnas blakusslimības: smaga arteriāla hipertensija, sirds mazspēja, koronārā slimība, slikti kompensēts cukura diabēts, obstruktīva plaušu slimība
  • Mazāk par 3 gadiem
  • Alerģija pret interferonu un/vai ribavirīnu

Piezīme: Visām personām serumā ir atrasts HCV RNS.

Kā izplatās HCV? Kādi ir hepatīta C riska faktori un paaugstināta riska grupas?

Rūpīga anamnēzes apzināšana un analīze dod iespēju 90% gadījumu identificēt riska faktorus.

Svarīgi apzināties šādas likumības:

  1. Ar hepatītu C inficējas galvenokārt parenterāli ar asinīm un tās produktiem un ar inficētu audu transplantāciju (nieru, ādas, sēklas šķidruma, sirds, aknu u.c.). 
    1992. gadā, kad ieviesa asins un tās produktu obligātu testēšanu uz anti-HCV, jauni pēctransfūzijas HCV infekcijas gadījumi krasi samazinājās un par galveno HCV infekcijas izplatīšanās ceļu valstu vairākumā kļuva intravenoza narkotiku lietošana, ievadot tās ar nesterilizētu koplietošanas šļirci.
    Daudz retāk ar hepatītu C inficējas:
  2. Dzimumceļā (seksuālas transmisijas ceļš):
    ∙ Homoseksuāli un biseksuāli – biežāk, jo šāds dzimumakts bieži ir traumatisks (asiņains), tāpēc obligāti jālieto prezervatīvs.
    ∙ Heteroseksuāli – monogāmi pāri inficējas ļoti reti, tāpēc prezervatīvu var nelietot.
  3. Vertikālā transmisija: 
    ∙ Intrauterīni (transplacentāri grūtniecības laikā),
    ∙ Intrapartāli (dzimumceļos dzemdību laikā),
    ∙ Perinatāli (bērna krūts barošanas periodā). Bērns inficējas ļoti, reti, tāpēc inficētajām mātēm var atļaut jaundzimušo barot ar krūti.
HCV infekcijas pārneses risks dažādās iedzīvotāju grupās ir šāds:
  1. 60- 90 % intravenozie narkotiku lietotāji (IVN) ir inficējušies ar HCV lietojot narkotiku ievadīšanai nesterilas koplietošanas šļirces un/vai adatas. IVN inficējas ar HCV infekciju 4 reizes biežāk kā ar HIV. Narkomānu un IVN skaits, kas ir inficējušies ar HCV, HBV, HIV un citām infekcijām strauji pieaug. Dažādas infekcijas slimības ir biežākais IVN agrīnās nāves cēlonis
  2. 60- 90% hemofilijas slimnieku ir inficēti ar HCV.
  3. Citu audu un orgānu transplantātu recipienti bieži tiek inficēti ar HCV.
  4. Arī anti-HCV negatīvas asinis nav drošas, jo anti-HCV var parādīties pat 1 gadu pēc pārciesta akūta hepatīta C; risks ~ 10%.
  5. 15- 20% hemodialīzes pacientu ir inficēti ar HCV.
  6. Diemžēl dažās jaunattīstības valstīs, kur asins donoru obligāta testēšana uz anti-HCV netiek veikta, ir sastopami jauni pēctransfūzijas HCV infekcijas gadījumi.
  7. Jaunattīstības valstīs liels skaits jaunu HCV gadījumu sastopami pēc stomatoloģiskām un ķirurģiskām manipulācijām, jo tās bieži veic ar neadekvāti sterilizētiem instrumentiem.
  8. HCV transmisijas risks pēc nejauša ievainojuma ar adatu, kas ir kontaminēta ar HCV RNS pozitīvas personas asinīm ir ~3%. HCV transmisijas risks ir vidējs un atrodas starp hepatīta B vīrusa (HBV) transmisijas risku, kas ir ~ 30%- nevakcinētām personām un HIV infekcijas transmisijas risku iedurot ar adatu, kas ir kontaminēta ar HIV pozitīvas personas asinīm ~ 0,3%.
  9. HCV infekcija var izplatīties kokaīna narkomānu vidē, kas intranazālai “kokas” ievadei lieto kopēju salmu (“straw sharing”).
  10. Seksuālas HCV transmisijas risks ir relatīvi neliels. Ar HCV inficējas tad, ja dzimumakts ir traumatisks (asiņains), piemēram, tāds bieži ir homoseksuālais dzimumakts. 2- 8% geju ir inficējušies ar HCV.
  11. Heteroseksuāla kontakta laikā inficējas 3-4% ar HCV inficētas personas dzimumpartneru.
  12. Vertikālas HCV transmisijas (māte – bērns) risks ir ~ 4-5%.
  13. HCV transmisija sadzīvē sastopama reti (~2%).
  14. Klīniskajā praksē ~ 40% ar HCV inficētajām personām infekcijas ceļu un/ vai kādu nozīmīgu epidemioloģisku riska faktoru konstatēt neizdevās (“sporādiskais hepatīts C”) – ASV pētījumu dati.

 

5. tabula. Akūtu vīrushepatītu B un C riska faktori

 

Kas ir hepatīta C vīrusa (HCV) genotipi, apakštipi un kvazitipi un kāda ir to klīniskā nozīme?

HCV infekcija, līdzīgi kā HIV infekcija, ir neparasti dinamisks process. Diennaktī saimnieka organismā vienlaicīgi rodas un tiek eliminēti ~ 1012 virioni. HCV pusdzīvildzes laiks (T1/2) ir tikai dažas stundas. Tāpēc, neskatoties uz ļoti straujo HCV milzīga skaita replikāciju, HCV RNS titrs serumā ir zems. Nolasīšanas kļūdas, ko pielaiž RNS-atkarīgā RNS polimerāze ļoti dinamiskajā HCV replikācijas procesā ir cēlonis lielajai HCV ģenētiskajai dažādībai. Pat viena saimnieka HCV populācija ir ļoti neviendabīga (heterogēna). Vienlaicīgi eksistē HCV ar atšķirīgiem genomiem, ko dēvē par šķietamajām sugām (angļu – quasispecies). 
Atkarā no nukleotīdu sekvences atšķirībām, izšķir 11 dažādus HCV izolātu genotipus, ko apzīmē ar romiešu cipariem no 1 līdz 11 un vairāk kā 50 apakštipus, ko apzīmē ar mazajiem latīņu burtiem: 

  • HCV 1.-3. genotipi ir izplatīti visā pasaulē, arī Latvijā.
  • HCV 4. un 5. genotipi ir izplatīti galvenokārt Āfrikā, bet
  • Āzijā pārsvarā atrod 6. genotipu.
  • Rietumvalstīs  visbiežāk (70-80%) izolē 1.genotipu.
  • Latvijā tāpat kā Rietumvalstīs  biežāk izolē 1.b, 1.a, retāk 2.a, 2.b, 2.c un 3.a genotipus.

Lielā HCV ģenētiskā dažādība pasargā to no eliminācijas. HCV straujā mainība ir cēlonis arī milzīgajām grūtībām, kas ir un būs vēl jāpārvar HCV vakcīnas radīšanas grūtajā ceļā. Pētījumi un interferona (IFN) lietošanas pieredze ir parādījusi, ka HCV 1. genotipa infekcijas gadījumā ir daudz zemāka IFN efektivitāte (~50%) nekā 2. un 3. genotipa gadījumā (~80%).  
Infekcijas gadījumā ar HCV 1. genotipu IFN ir jālieto 2 reizes ilgāk, vismaz 48 nedēļas. 

Kādi ir hepatīta C vīrusa (HCV) izplatīšanās ceļi un riska faktori?

Vīrushepatīts C izplatās tāpat kā citas asins jeb transmisīvās infekcijas (vīrushepatīts C, HIV): 

  • Ar asinīm (ap 90%),
  • Seksuālas pārneses ceļā (ap 3 – 5%). Tad, ja dzimumakts ir traumatisks, asiņains,- tāds bieži ir anālais un homoseksuālais dzimumakts,
  • Transplacentāri – vertikāli un perinatāli (ap 3 – 4%).

Vīrushepatīta  C un vīrushepatīta B izplatīšanos visā Pasaulē spēcīgi stimulēja plašā invazīvās medicīnas metožu un narkomānijas izplatīšanās. Īpaši strauji asins un citu audu pārstādīšana kā arī intravenozā narkomānija izplatījās pa visu Pasauli XX. gadsimta otrajā pusē. Ar hepatītu C inficējas galvenokārt parenterāli ar asinīm un tās produktiem. 
1992. gadā, kad ieviesa  asins un tās produktu obligātu testēšanu uz anti-HCV, jauni pēctransfūzijas HCV  infekcijas gadījumi krasi samazinājās un par galveno HCV infekcijas izplatīšanās ceļu valstu vairākumā kļuva intravenoza narkotiku lietošana, ievadot tās ar nesterilu koplietošanas šļirci un/vai adatu. ASV hepatīta C vīruss stabili ir visizplatītākais asins patogēns. HCV atrod 1-2% asins donoru. Tātad hepatīta C vīruss ir inficētās personas asinīs. 
Vīrushepatīts C var izplatīties lietojot lietas kurās ir vai uz kurām ir ar HCV inficētas asinis, kā: 

  • Skuvekļi, instrumenti nagu apgriešanai, šķēres,
  • Zobu sukas,
  • Tetovēšanas un pīrsinga adatas,
  • Koplietošanas, nesterilas medicīniskās adatas, šļirces, injekciju ūdens, salmi narkotiku ievadīšanai degunā un citi narkomānu koplietošanas piederumi,
  • Lietoti nesterili medicīniskie instrumenti un piederumi.

Tātad hepatīta C vīruss iekļūst organismā caur bojātu ādu vai gļotādām.

Akūtu vīrushepatītu A, B un C riska faktori

 

Ap 40% gadījumu vīrushepatīta C izplatīšanās ceļu noskaidrot neizdodas un tādos gadījumos runā par tā saucamo „sporādisko vīrushepatītu C”.

Kā vīrushepatīts C (VHC) neizplatās?

Vīrushepatīts C neizplatās ne gaisa – pilienu (aerogēnā) ne fekāli – orālā ceļā.
Tātad vīrushepatīts C neizplatās šādi:
Klepojot un šķaudot,
Sarokojoties,
Skūpstoties (izņemot ļoti retus gadījumus, kad ir ievainojumi mutes gļotādā, kā čūlas )
Lietojot kopīgu tualeti,
Ēdot ēdienu, ko gatavojusi ar hepatīta C vīrusu inficējusies persona,
Turot rokās bērnu,
Peldoties vienā baseinā

Kā var izsargāties no inficēšanās ar vīrushepatītu C (VHC) un citām asins infekcijām? VHC un citu asins infekciju profilakse.

No inficēšanās ar vīrushepatītu C, vīrushepatītu B un citām   asins jeb transmisīvajām infekcijām (HIV ) pasargā šādu piesardzības noteikumu pastāvīga ievērošana:

  • Izvairies no kontakta ar citu personu bioloģiskajiem šķidrumiem, bet īpaši no kontakta ar asinīm.
  • Asinis potenciāli ir visbīstamākais bioloģiskais šķidrums, jo var saturēt veselībai un dzīvībai bīstamus slimību izraisītājus, kā HCV, HBV, HDV, HIV un citus.
  • Neliels asins daudzums var būt uz zobu sukām, skuvekļiem, nagu šķērēm un citiem personīgās higiēnas priekšmetiem. Tāpēc nekad nelieto koplietošanas zobu sukas, koplietošanas skuvekļus u.c. personīgās higiēnas priekšmetus.
  • Netetovējies un neveic pīrsingu.
  • Nelieto narkotikas. Narkomāniem jāpārtrauc narkotiku lietošanu, jātestējas uz HCV, HBV, HIV un citām infekcijām un indikāciju gadījumā jāuzsāk ārstēšanās kursu.
  • Visiem personām, kas ir ārstējušās medicīnas iestādēs līdz 1993. gadam, kad pārbaudes uz HCV infekciju vēl neveica, ir jātestējas uz hepatītu C un hepatītu B.
  • Narkomāniem jāvakcinējas pret hepatītu A un hepatītu B.
  • Narkomāniem, kas nespēj pārtraukt narkotiku lietošanu nekad nelietot koplietošanas šļirces, adatas, salmus kokaīna ievadīšanai degunā un injekciju ūdeni.
  • Medicīnas darbiniekiem jāizvairās no nejaušiem ievainojumiem ar injekciju adatām u.c. priekšmetiem, jāvalkā gumijas cimdi. Jāvakcinējas pret hepatītu A un hepatītu B.
  • Personām, kas stājas dzimumsakaros ar vairāk kā vienu pastāvīgu drošu dzimumpartneri, jālieto prezervatīvs un  jāvakcinējas pret hepatītu B.

Par vīrushepatīta C profilaksi svarīgi atcerēties:

  • Vēl vakcīna HCV infekcijas profilaksei nav radīta.
  • Nelietot koplietošanas zobu sukas, skuvekļus u.c. personīgās higiēnas priekšmetus.
  • Nelietot narkotikas. Narkomāniem pārtraukt narkotiku lietošanu un indikāciju gadījumā uzsākt ārstēšanās kursu.
  • Visiem narkomāniem vēlams vakcinēties pret hepatītu A un hepatītu B.
  • Narkomāniem, kas nespēj pārtraukt narkotiku lietošanu nekad nelietot koplietošanas šļirces, adatas, salmus kokaīna ievadīšanai degunā un injekciju ūdeni.
  • Medicīnas darbiniekiem jāizvairās no nejaušiem ievainojumiem ar injekciju adatām u.c. priekšmetiem, jāvalkā gumijas cimdi. Jāvakcinējas pret hepatītu A un hepatītu B.
  • Personām, kas stājas dzimumsakaros ar vairāk kā vienu pastāvīgu drošu dzimumpartneri, jālieto prezervatīvs un  jāvakcinējas pret hepatītu B.
  • Netetovēties un neveikt pīrsingu.
  • HCV pozitīvas personas nedrīkst kļūt par asins, audu un orgānu donoriem.
Kādi ir vīrushepatīta simptomi un norise?

Vīrushepatīts C sākas ar 3 – 12, vidēji 7 nedēļu garu inkubācijas periodu.

Ap 75% personu vīrushepatīts C parasti sākas un norit kā slēpts, neredzams, bezsimptomu, subklīnisks, maigs hepatīts bez dzeltes, bet pēc tam visbiežāk (~80%) nemanāmi pāriet hroniskā hepatītā un tas pēc ~20 gadiem aknu cirozē un aknu vēzī.

Tikai ~ 25% pacientu vīrushepatīts C norit ar klīniskiem simptomiem. Dzelte, kas parasti ir vadošais aknu slimību simptoms, parādās tikai ~30% personu, kas ir inficējušās ar hepatīta C vīrusu (HCV). Akūta vīrushepatīta C norise ārkārtīgi reti ir smaga, fulminanta un fatāla.

Biežākie akūta vīrushepatīta C simptomi ir nogurums, slikta apetīte, nelaba dūša, vemšana, smaguma sajūta labajā paribē un/ vai pakrūtē un dzelte. Jāatceras, ka svarīgākā vīrushepatīta C klīniskās norises īpatnība ir tā spēja hronizēties. Ap 80-85% gadījumu akūts vīrushepatīts C nemanāmi pāriet hroniskā vīrushepatītā C.

Arī hroniskā vīrushepatīta C norise biežāk ir slēpta, subklīniska vai retāk ar nespecifiskiem, intermitējošiem un maigiem simptomiem. Visbiežāk pacienti jūt nogurumu, depresiju, apetītes trūkumu, nelabu dūšu, spiedienu – nelielas sāpes labajā paribē un/vai pakrūtē. Slēptās, neredzamās, bezsimptomu norises dēļ, hronisko vīrushepatītu C salīdzina ar „aisbergu” un dēvē par „kluso slepkavu” . Apmēram 10-30 gadu laikā ~ 30% hroniskā hepatīta C gadījumu nemanāmi pāriet aknu cirozē. Aknu ciroze bieži (~3% / gadā) pāriet aknu vēzī (hepatocelulārā karcinomā; HCC).

Vai vīrushepatīts C var izraisīt arī citu orgānu bojājumus?

Hronisks vīrushepatīts C izraisa ne tikai difūzu aknu iekaisumu, bet arī daudzu citu orgānu bojājumus. Personām ar hronisku vīrushepatītu C (HVHC) citu orgānu (neaknu) bojājumus sastop ap 40 – 45% gadījumu. Runā par hroniska vīrushepatīta C ārkārtīgi daudzveidīgām klīniskajām „maskām”. Bieži aiz šīm hroniskā vīrushepatīta C maskām, kā smadzeņu insults, miokarda infarkts, trombembolija plaušu artērijā, glomērulonefrīts, vaskulīts u.c., pat pieredzējis ārsts nespēj ieraudzīt pamatsaslimšanu – hronisko vīrushepatītu C. HVHC izraisītie citu orgānu bojājumi dažkārt izvirzās klīniskās ainas priekšplānā, rada smagas komplikācijas un nosaka slimības prognozi.

Hronisks hepatīts C biežāk izpaužas ar šādām vairākām tipiskām „neaknu” izpausmēm:

  1. Jaukta tipa krioglobulīnēmija,
  2. Membranozs glomerulonefrīts,
  3. Hronisks vīrushepatīts B var komplicēties ar nodozā periarterīta attīstību (ap 40% PAN gadījumu. HBsAg pozitīvs),
  4. Sarkanā plakanā mezgliņēde; SPM;  (Lichen ruber planus;  LRP),
  5. Vēlīnā ādas porfīrija (Porphyria cutanea tarda).

Retāk kā hroniska vīrushepatīta C neaknu klīniskās izpausmes ir aprakstītas šādas slimības un sindromi:

  • Mezglainā eritēma,
  • Multiformā eritēma,
  • Nātrene,
  • Antifosfolipīdu sindroms,
  • Hašimoto tiroidīts,
  • Hipotireoze,
  • Pneimofibroze,
  • Polimiozīts,
  • CRST sindroms,
  • Keratīts,
  • Hipertrofiskā kardiomiopātija,
  • Idiopātiskā trombocitopēnija,
  • Uveīts,
  • Nehodžkina limfoma,
  • Aplastiska anēmija,
  • Šegrēna sindroms,
  • Limfocitārais siāloadenīts,
  • Behčeta sindroms.
Kā diagnosticē vīrushepatītu C?

Vīrushepatīta C diagnostika ir sarežģīta un tā balstās uz:

  • Vispusīgu un rūpīgu slimības un epidemioloģiskās anamnēzes analīzi,
  • Rūpīgu pacienta fizikālo izmeklēšanu,
  • Aknu bioķīmisko raudžu (nespecifiskas) un
  • Vīrushepatīta C, vīrushepatīta B, vīrushepatīta A specifisko marķieru analīzi,
  • Vēdera dobuma orgānu, īpaši aknu un liesas, ultrasonogrāfisko izmeklēšanu,
  • Aknu punkcijas biopsijā iegūto audu histoloģisko preparātu rūpīgu izvērtēšanu.

Būtiskākā nozīme vīrushepatīta C diagnostikā ir:

  1. Izmainītu aknu bioķīmisko raudžu (AlAT, AsAT aktivitātes paaugstināšanās u.c.) atklāšanai,
  2. Pacienta riska faktoru (IV narkomāns, hemofilijas, hroniskas ekstrakorporālās hemodialīzes slimnieks u.t.t.) analīzei,
  3. Antivielu (anti-HCV) noteikšanai pret HCV rekombinantproteīniem ar EIA un RIBA testiem un to pozitīvu rezultātu apstiprināšanai ar
  4. HCV RNS kopiju skaita noteikšanu ar polimerāzes ķēdes reakciju asins seruma/ ml,
  5. Noteikt HCV genotipu. HCV genotipa noteikšana ir svarīga, jo:
  • Dod iespēju izvēlēties optimāla ilguma ārstēšanas kursu. Ja ir 1. HCV genotips, tad nozīmē 48 nedēļu garu ārstēšanas kursu: Pegilēts interferons plus Ribavirīns, un
  • Palīdz paredzēt hroniskā vīrushepatīta C gaitu un pamatot prognozi.
Kas ir aknu punkcijas biopsija? Vai tā ir bīstama?

Aknu funkcionālās raudzes nepietiekami droši  atspoguļo patieso aknu bojājuma pakāpi.
Aknu punkcijas biopsija (APB) ar aknu audu mikroskopisku izmeklēšanu ir ļoti vērtīga izmeklēšanas metode, kas ļauj droši verificēt diagnozi. APB dod iespēju precīzi noteikt aknu bojājuma pakāpi (stadiju), precizēt pacienta optimālāko ārstēšanas taktiku un stratēģiju.
Visiem pacientiem pirms antivirālās terapijas uzsākšanas, ja nav nopietnas kontraindikācijas, ļoti vēlams veikt aknu punkcijas biopsiju (APB). APB dod iespēju noteikt:

  1. Iekaisīgās un nekrotiskās izmaiņas aknās, 
  2. Aknu fibrozes stadiju,
  3. Aknu cirozi un
  4. Citas etioloģijas vienlaicīgus aknu bojājumus, kā piemēram, Vilsona un alkohola aknu slimību vai hemohromatozi.

Morfoloģiskās aknu audu pārmaiņas bieži korelē ar vīrusu slodzi un HCV genotipu un ir atkarīgas no saimnieka imūnās atbildes. APB veic ar speciālu tievu adatu vietējā anestēzijā pāris sekundēs. 
APB nav bīstama.

Kādu vērtīgu informāciju sniedz histoloģiska aknu audu izmeklēšana?

Raksturīgākās vīrushepatīta C morfoloģiskās pazīmes ir:

  • hepatocītu taukainā un/vai hidropiskā distrofija (90% gadījumu),
  • limfoīdie folīkuli un/vai limfoīdie infiltrāti portālajos traktos  un intralobulāri (55% gadījumu),
  • hepatocītu nekrozes perēkļi (95% gadījumu),
  • kaunsilmena acidofīlie ķermenīši (95 – 100% gadījumu),
  • žults kapilāru (vadu) bojājums (30% gadījumu),
  • sinusoidālo šūnu aktivācija (80% gadījumu),
  • daudzkodolu gigantiski un/vai atipiski hepatocīti (75% gadījumu).

Agrāk hroniska vīrushepatīta morfoloģiskās un klīniskās ainas apzīmēšanai lietoja daudzus terminus,  kas drīzāk apzīmēja hroniska vīrushepatīta (HVH) smaguma pakāpi.

Hroniska vīrushepatīta apzīmēšanai agrākos gados ilgstoši lietotie termini

 

Tagad aprakstot aknu audu patomorfoloģisko ainu šos terminus bieži aizvieto ar maigs, mērens, smags hepatīts.
Hroniska hepatīta smagumu var vērtēt pēc Knodeļa (Knodell) histoloģiskās aktivitātes indeksa (HAI), ko iegūst novērtējot (ballēs)  aknu iekaisuma četrus komponentus. 

Histoloģiskās Aktivitātes Indeksa – HAI četru komponentu novērtējums ballēs

Fibroze savukārt tiek novērtēta šādi: nav fibrozes – 0, vāji izteikta fibroze – 1, mērena fibroze – 2, izteikta fibroze – 3, ciroze – 4.
Summārais indekss, ko iegūst saskaitot četru komponentu balles atbilst novērtējumam- maigs, mērens vai smags hepatīts. 

Kādi ir hroniska vīrushepatīta C ārstēšanas mērķi?

Hroniska vīrushepatīta C ārstēšanas mērķi ir:

  1. Panākt pacienta pilnīgu izveseļošanos. Panākt ilgstošu un noturīgu atbildes reakciju; hepatīta C vīrusa (HCV) pilnīgu izskaušanu. Ilgstoša un noturīga atbildreakcija (INA) ir tad, ja 6 mēnešus pēc ārstēšanas kursa beigšanas HCV pacienta asinīs nav atrodams. INA liecina par optimālu hron. vīrushepatīta C ārstēšanas efektivitāti, par organisma atbrīvošanos no HCV.
  2. Tiem pacientiem, kurus neizdodas pilnīgi izārstēt (~30%), panākt ilgstošu slimības remisiju apstādināt slimības virzīšanos uz aknu cirozi un aknu vēzi. Par remisiju liecina aknu iekaisuma samazināšanās, AlAT aktivitātes normalizēšanās.
  3. Uzlabot visiem pacientiem dzīves kvalitāti un pagarināt dzīvildzi.
Kādas ir hroniska vīrushepatīta C ārstēšanas indikācijas?

Antivirālā terapija ir indicēta pacientiem ar hronisku vīrushepatītu C, kam:

  1. Ilgāk par 6 mēnešiem ir paaugstināta AlAT aktivitāte,
  2. Anti-HCV un HCV RNS (RT-PCR) seruma testi ir pozitīvi,
  3. Aknu bioptāta preparātā vērojama fibroze un vismaz mēreni izteiktas iekaisīgas un nekrotiskas izmaiņas.

Pārējiem pacientiem antivirālās terapijas indikācijas nav tik skaidri noteiktas un lēmumu par tās uzsākšanu ir jāpieņem ārstējošam ārstam individuāli ņemot vērā šādus faktorus:

  1. pacienta vecumu,
  2. 2) vispārējo stāvokli,
  3. HCV infekcijas ilgumu,
  4. (4) aknu cirozes attīstības risku,
  5. (5) blakus saslimšanas,
  6. (6) paša pacienta vēlmes.  
Kādas ir antivirālās terapijas ar interferonu un ribavirīnu kontraindikācijas?

Antivirālā terapija ar interferonu un ribavirīnu ir kontraindicēta pacientiem ar:
Dekompensētu aknu cirozi,
Autoimūnu hepatītu vai citām autoimūnām slimībām,
Depresiju vai psihozi anamnēzē,
Grūtniecību,
Pieņemamas kontracepcijas metodes trūkums (ribavirīna teratogenitāte!),
Sirds un plaušu slimībām,
Leikopēniju (< 2 000/ ml ),
Trombocitopēniju (< 50 000/ ml),
Pacienta līdzestības problēmām (bieži alkoholiķi, narkomāni).

Kāda ir hroniska vīrushepatīta C optimāla ārstēšana (izvēles terapija) šodien?

Hroniska vīrushepatīta C izvēles terapija jeb pašreizējais „Zelta standarts” ir kombinēta terapija lietojot ar polietilenglikolu (PEG)-konjugēto, Pegilēto alfa interferonu plus Ribavirīnu. Infekcijas gadījumā ar HCV 1. genotipu ārstēšanas kurss ir 2 reizes ilgāks, – vismaz 48 nedēļas. Šāda terapija ir visefektīvākā, jo dod maksimāli ilgstošu noturīgu atbildes reakciju:

  • Ap 52% pacientiem, kas inficējušies ar 1.-o HCV genotipu un
  • Ap 84%, kam izraisītājs ir 2. vai 3.-ais hepatīta C genotips.
Kas ir noturīga atbildes reakcija; NAR, (angļu – sustained viral response; SVR)?

Pacientiem, kas terapijas kursa laikā kļūst HCV RNS negatīvi un tādi paliek 6 mēnešus pēc ārstēšanas kursa beigšanas ir ilgstoša un noturīga atbildes reakcija. Parasti arī turpmāk šīs personas paliek HCV negatīvas, t.i. droši pilnībā izārstētas, HCV ir eliminēts.

Kas ir nenoturīga atbildes reakcija un ko dēvē par recidīvistiem (angļu - relapsers)?

Pacientiem, kas terapijas kursa beigās kļūst HCV RNS negatīvi, bet pēc tam 6 mēnešu laikā pēc ārstēšanas kursa beigšanas atkal kļūst HCV RNS pozitīvi ir īslaicīga un nenoturīga atbildes reakcija un tos dēvē par recidīvistiem (relapsers). Recidīvistiem pēc IFN-a monoterapijas ir jānozīmē atkārtots ārstēšanas kurss kombinējot PEG IFN-a un Ribavirīnu. Recidīvistiem pēc kombinētas terapijas ar PEG IFN-a un Ribavirīnu dažkārt nozīmē atkārtotu 48 nedēļas garu kombinētas ārstēšanas kursu: PEG IFN-a plus Ribavirīns plus Remantadīns.

Kāda ir hroniska vīrushepatīta C alternatīvā terapija?

Alternatīvā terapija ir kombinēta terapija ar parasto alfa interferonu (IFN-α) + Ribavirīnu, vai monoterapija ar parasto alfa interferonu.
Šādas terapija efektīva (noturīga atbildes reakcija) ir tikai 25- 20% pacientu.

Kāda diēta ir jāievēro personai ar hronisku vīrushepatītu C?

Vīrushepatīta slimniekiem, kam slimība norit viegli un bez sarežģījumiem pilnīgi piemērots ir netrekns parastais uzturs. Vīrushepatīta slimniekiem, tāpat kā veselajiem, nevajadzētu, lietot ceptus produktus, daudz sāli un cukuru. No uztura jāizslēdz asās piedevas, alkohols un konservi.

Vīrushepatīta slimniekiem visumā kopējam uzņemtajam uztura daudzumam ir jābūt mazākam kā veselajiem. Svarīgi ir nepārēsties, vēlams neuzņemt vienā ēdienreizē lielas ēdiena porcijas, bet samazināt tās. Parasti ietur četras nelielas ēdienreizes. Vīrushepatīta slimniekiem iesaka lietot labi sabalansētu, daudzveidīgu, viegli sagremojamu uzturu ar samazinātu tauku saturu. Vēlamāka ir ar nepiesātinātajām taukskābēm bagāto augu eļļu, kā olīveļļas vai saules puķu eļļas lietošana mazākā daudzumā kā veselam cilvēkam.

Olbaltumus var uzņemt lietojot netreknu biezpienu, jogurtu, rūgušpienu, kefīru, kā arī liesu, vārītu liellopu un putnu gaļu, kā arī netreknas zivis mērenā daudzumā.

Nevajag lietot ceptus produktus. No uztura jāizslēdz asās piedevas, alkohols un konservi. Sāls un cukura, arī konfekšu un medus, patēriņu vīrushepatīta slimniekiem, tāpat kā veseliem cilvēkiem, vajadzētu samazināt.
Ogļhidrātus var uzņemt lietojot maizi, makaronus, sautētas saknes, kā kartupeļus, burkānus, bietes u.c., rīsus, griķus. Vēlams lietot saprātīgā daudzumā dažādus augļus, zaļumus, augļu un dārzeņu sulas. Brokastīs nelielā daudzumā var lietot arī tēju un kafiju.

Kādas ir hroniska vīrushepatīta C komplikācijas?

Recidīvs rodas reti, parasti atveseļošanās laikā. Recidīvs nepasliktina vīrushepatīta prognozi.

Holestātisks hepatīts norit ar ilgstošu dzelti (pat 4 – 5 mēnešus), ādas niezi un paaugstinātu sārmainās fosfotāzes aktivitāti.
Holestātiska hepatīta prognoze nav sliktāka kā vīrushepatītam bez holestāzes, bet ir atkarīga no vīrusa tipa.

Masīva aknu nekroze, kas klīniski izpaužas kā aknu koma, ir vistraģiskākā akūta vīrushepatīta komplikācija, kas ~90% gadījumu ir fatāla.

Vīrushepatīts C reti komplicējas ar aknu komu (0,1%).

Hronisks vīrushepatīts C, ja to savlaicīgi nediagnosticē un adekvāti neārstē, bieži noved pie aknu cirozes un aknu vēža attīstības.
Akūts vīrushepatīts C pāriet hroniskā vīrushepatītā C (80%).
Akūts vīrushepatīts B hronizējas retāk, ap 10% gadījumu.

Hronisks vīrushepatīts C, ja to adekvāti neārstē, evolucionē aknu cirozē ap 20-30% gadījumu.
Hronisks vīrushepatīts B, ja to neārstē, pāriet aknu cirozē ap 15-20% gadījumu.

Aknu ciroze, kuras cēlonis ir hepatīta C vīruss, pāriet aknu vēzī ap 3% gadījumu/ gadā.

Aknu ciroze, kuras cēlonis ir hepatīta B vīruss, pāriet aknu vēzī ap 1% gadījumu/ gadā.

Hronisks vīrushepatīts C izraisa ne tikai difūzu aknu iekaisumu, bet arī daudzu citu orgānu bojājumus.
Personām ar hronisku vīrushepatītu C (HVHC) citu orgānu (neaknu) bojājumus sastop ap 40 – 45% gadījumu.
Runā par hroniska vīrushepatīta C ārkārtīgi daudzveidīgām klīniskajām „maskām”.
Bieži aiz šīm HVHC maskām, kā smadzeņu insults, miokarda infarkts, trombembolija plaušu artērijā, glomērulonefrīts, vaskulīts u.c., pat pieredzējis ārsts nespēj ieraudzīt pamatsaslimšanu– hronisko vīrushepatītu C.
HVHC izraisītie citu orgānu bojājumi dažkārt izvirzās klīniskās ainas priekšplānā, rada smagas komplikācijas un nosaka slimības prognozi.
Hronisks hepatīts C biežāk izpaužas ar šādām vairākām tipiskām „neaknu” izpausmēm (ekstrahepātiskām manifestācijām):
Jaukta tipa krioglobulīnēmija,
Membranozs glomerulonefrīts,
Hronisks vīrushepatīts B var komplicēties ar nodozā periarterīta attīstību (ap 40% PAN gadījumu. HBsAg pozitīvs),
Sarkanā plakanā mezgliņēde; SPM; (Lichen ruber planus; LRP),
Vēlīnā ādas porfīrija (Porphyria cutanea tarda).

Kādas ir vīrushepatīta C efektīvākas ārstēšanas perspektīvas nākotnē?

Progresu HCV infekcijas izpētē, ārstēšanā un profilaksē ievērojami paātrinātu:
Piemērotas šūnu kultūras, kur replicētos HCV, radīšana, (Parādījušies ziņojumi, ka nesen jau ir radīta piemērota hibrīdšūnu kultūra, kur strauji replicējas hepatīta C vīruss),
Mazo dzīvnieku HCV infekcijas modeļa radīšana,
HCV replikācijas cikla soļu detalizētāka noskaidrošana,
HCV infekcijas patoģenēzes dziļāka izpēte.
Progress, kas sasniegts HCV replikācijas cikla detaļu noskaidrošanā dod iespēju radīt jaunus efektīvus medikamentus HCV infekcijas ārstēšanai un profilaksei.
Principā, katrs HCV replikācijas cikla solis var kļūt par HCV infekcijas antivirālās terapijas medikamenta mērķi.
Jaunie medikamenti drīz papildinās esošos un palielinās hepatīta C ārstēšanas iespējas.
Progresu HCV infekcijas izpētē, ārstēšanā un profilaksē ievērojami paātrinātu piemērotas šūnu kultūras un mazo dzīvnieku HCV infekcijas modeļa radīšana.
Tas dotu iespēju atšifrēt HCV replikācijas agrīnos un vēlīnos soļus, pilnveidot zināšanas par HCV struktūru, kā arī labāk izprast HCV infekcijas patoģenēzi.
Panākumi šajos laukos dotu iespēju radīt jaunus efektīvākus profilakses un ārstēšanas līdzekļus HCV infekcijai, kas ir biežākais hroniska hepatīta, aknu cirozes un hepatocelulārās karcinomas cēlonis.

Kad vīrushepatīta C profilaksei būs pieejama efektīva vakcīna?

HCV rekombinantvakcīnas radīšanu padara ļoti sarežģītu šādi šķēršļi:
Lielā HCV genoma mainība un ģenētiskā dažādība,
Straujā HCV antigēnu mainība un dažādība jeb heterogenitāte,
Piemērotas šūnu kultūras un
Mazo dzīvnieku modeļa trūkums. stipri apgrūtina HCV radīšanu.
HCV replikācija, ir ļoti dinamisks process- diennaktī saimnieka organismā vienlaicīgi rodas un tiek eliminēti ~ 1012 virioni. HCV pus-dzīvildzes laiks (T1/2) ir tikai dažas stundas. Nolasīšanas kļūdas, ko pielaiž RNS-atkarīgā RNS polimerāze ļoti dinamiskajā HCV replikācijas procesā ir cēlonis lielajai HCV ģenētiskajai dažādībai.
Pat viena saimnieka HCV populācija ir heterogēna. Vienlaicīgi eksistē HCV ar atšķirīgiem genomiem, kurus sauc par šķietamajām sugām (angļu- quasispecies).

Izplatītākie ir šādi HCV genotipi:

  • 1.-3. izplatīti visā Pasaulē,
  • 4. un 5. galvenokārt Āfrikā,
  • 6. Āzijā,

Rietumvalstīs un arī Latvijā visbiežāk (70-80%) izolē 1.-o genotipu.
HCV 1.genotipa infekcijas gadījumā ir nelabvēlīgāka VHC norise, kā arī ir zemāka IFN- terapijas efektivitāte.
HCV lielā ģenētiskā dažādība un piemērotas šūnu kultūras un mazo dzīvnieku modeļa trūkums stipri apgrūtina HCV rekombinantvakcīnas radīšanu.
Alternatīva ir DNS, peptīdu, dendrītisko šūnu un HCV vīrusiem līdzīgo daļiņu vakcīnas.
Efektīvai HCV vakcīnai jāinducē gan celulārā, gan humorālā imūnatbilde.
Jāņem vērā, ka inducēt sterilizējošu imunitāti un radīt terapeitisku vakcīnu ir ļoti sarežģīti un biežāk neiespējami.
Reāli šķiet, ka drīzāk iespējams radīt vakcīnu HCV infekcijas profilaksei.
Iespējams, ka tā uzlabos arī ārstēšanas rezultātus.
Tagad klīnisko izmēģinājumu II fāzi iziet un droši vien drīzumā parādīsies klīnikās rekombinantā HCV E1 vakcīna, ko droši vien drīz sāks lietot hroniska hepatīta C pacientu ārstēšanai.

Kāda ir Valsts palīdzība medikamentu iegādē?

Valsts (VID) apmaksā 75% no medikamentu cenas. Pašam slimniekam jāapmaksā 25% no medikamentu cenas (LVL 2000 – 3000). Nepieciešamības gadījumā slimnieks var lūgt pašvaldības sociālo dienestu palīdzēt apmaksāt 25% no medikamentu cenas (LVL 2000 – 3000).

Kā sazināties ar Latvijas Infektoloģijas Centru (LIC), tā konsultatīvo poliklīniku un Latvijas Hepatoloģijas Centru?

Saņemt hepatologa konsultāciju var Latvijas Infektoloģijas Centrā (LIC), ģimenes ārsta norīkojums vajadzīgs, laikā, kuru norāda LIC poliklīnikas reģistratore, tālrunis 67014560.

Detalizētu informāciju par LIC un Latvijas Hepatoloģijas Centru var uzzināt interneta lapā www.lic.gov.lv .

Sazinies ar mums epastā

7 + 15 =